Starp divām upēm 45cm

Šis pulkstenis ir stāsts par mūžīgo dabas elpu, kas ierakstīts koka gredzenā un iemiesots zilajā upes straumē. Tas ir kā senas pasaules fragments, kas piesātināts ar laika gudrību un dabas noslēpumiem, kas kādreiz plūduši caur mežiem, krastiem un akmens gultnēm. Koka plaisas ir upes vecie krasti, vietas, kur kādreiz plūdusi dzīvība, kur ūdens maigi apskāvis stumbrus un klintis, atstājot pēdas laika ādā. Tās ir rētas, bet arī atmiņas, kuras koks nes sevī kā dzīves gājuma pierakstus. Katra plaisa ir stāsts par rudeņiem, kas nesa lietus lāses, par pavasariem, kas mostoties dāvināja zaļo plīvuru, par vētrām, kas lauzās cauri zariem un radīja jaunas formas. Epoksīda upe, tik dzidra un dziļa, plūst caur šo ainavu kā laiks, neatgriezenisks, bet maigs. Tā ir dzīvības vēna, kas nes sevī debess atspulgu, rīta miglu un ūdens skūpstītus akmeņus. Mazie akmentiņi tās gultnē ir gadi, kas kādreiz bija viļņu mētāti, bet tagad ir atraduši savu vietu, ieskāvuši sevi straumes ritmā. Un tad ir mežs, mazi, zaļi sūnu un ķērpju pleķīši, kas rotaļīgi ieauguši koka plaisās, tur, kur laiks ir devis vietu jaunai dzīvībai. Tie ir kā klusi vērotāji, kā mūžzaļi sapņi, kas pastāv neatkarīgi no laikrāža rādītājiem. Tie čukst par to, ka pat laika straumē ir vietas, kur miers un klusa augšana ir iespējama. Cipari šajā ainavā ir gandrīz nemanāmi, jo laiks šeit nav brutāls mehānisms, tas nav jāmēra, tas ir jāizjūt. Tas ir viļņu atbalsis, lapu čaboņa, akmens vēsums plaukstā un sūnu maigums zem pirkstiem. Šis pulkstenis nerāda laiku, tas stāsta par to...